Standarta darbalaiks vai „brīvais režīms” – frīlance? Šādas izvēles priekšā atrodas daudzi profesionāļi. Tam, kurš izvēlēsies „brīvo režīmu”, nāksies kļūt vienlaicīgi gan par priekšnieku, gan arī par savu padoto.
Jums vēl nav apnicis katru dienu iet uz darbu? Celties agri no rīta, spiesties sabiedriskajā transportā (vai arī gaidīt sastrēgumos), domājot, ar kādu kāju šefs šodien izkāpis no gultas, apspriest ar kolēģiem savas privātās dzīves peripētijas, paaugstinājuma un algas pielikuma iespējas…
Arī manā dzīvē pienāca tāda diena, kad es to vairs nespēju ilgāk paciest. Brīvība ir dārgāka par stabilitāti – nolēmu es un pievienojos frīlanceru pulciņam.
Es zināju, ka mani sagaida grūtības, tāpēc biju gatava ar tām cīnīties. Es nebiju gatava tikai vienai lietai – „viedokļu plurālismam vienā konkrētā galvā”, proti – manis pašas galvā.
Kad es gāju uz darbu, viss bija vienkārši un skaidri. Bija priekšniecība, kura taisīja visādus pekstiņus un pārmērīgi piekasījās. Bija padotie, kuri mūžīgi centās izvairīties no darba. Bet pa vidu – es, tik laba, tik nevainīga un kārtīga, kurai tas viss bija jāpacieš.
Tagad, jau samērā ilgu laiku es pati esmu gan priekšniece, gan arī padotā. No vienkāršības un skaidrības vairs nekas nav palicis pāri. Par ko sūdzēties? Ko kritizēt? Nav skaidrs. Ja nu vienīgi sevi …
Padotās darbinieces monologs
Man ir ļoti piekasīga priekšniece. Nē, protams, viņa ļoti labi visu pārzina un viegli orientējas visos jautājumos. Tikai viņai nav iespējams izpatikt. Lai kā arī es necenstos, lai kā arī nestrādātu – viņai vienmēr nebūs labi. Viņa noteikti pateiks, ka varēja izdarīt labāk un vairāk. Mūžīgi lamā mani par slinkošanu: sakot, ka tā vietā, lai strādātu, es dzeru tēju, lasu grāmatu, vai arī sērfoju internetā darba laikā.
„Darba laikā!” Gribat zināt, kad tas mums beidzas? Labākajā gadījumā – vienpadsmitos vakarā. Ja manai priekšniecei ienāks galvā, ka rīt darba diena sāksies sešos – tas nozīmē, ka man būs jāceļas kopā ar pirmajiem gaiļiem. Un ar to viss nebeidzas. Pats galvenais – viņa vienmēr visu izgroza tā, ka es pati pie tā esmu vainīga: nevajadzēja atlikt līdz pēdējai dienai pasūtījuma izpildi. Man ir tik vājprātīgs darba režīms – jāstrādā septiņas dienas nedēļā, bez brīvdienām.
Nē, dažreiz viņa tomēr iedod man pāris brīvdienas. Bet, pirms to paņemšanas, vienmēr kārtīgi jāpadomā: ņemt vai neņemt? Ja paņemšu – tad priekšniece mani pēc tam nomocīs ar pārmetumiem: kamēr es, sliņķe, staigāju pa parkiem vai sēdēju kafejnīcā, vai, aizmirsusi par visu uz pasaules, skraidīju pa veikaliem – mūsu čaklā bitīte-priekšniece visu laiku nezaudē modrību. Viņa divdesmit četras stundas diennaktī domā tikai par vienu: kā labāk organizēt darbu. Viņa ir nelabojama darbaholiķe, un vēlas lai es arī par tādu kļūstu.
Reiz es pacentos atteikties no brīvdienām, lai man nevajadzētu to visu uzklausīt simts reizes. Domāju, ka viņa uzslavēs mani par čaklumu. Kur nu! Vēl trakāk man uzklupa. Viņa mani kārtīgi nolamāja par to, ka es nerūpējos par savu veselību. Viņa pat spoguli man atnesa: paskaties, uz savu bāli-zaļo ģīmi un tumšajiem lokiem zem acīm. Kad tu pēdējo reizi atpūties dabā? Gribi saslimt? Bet kurš tad strādās?! Viņa man ir galīgi apnikusi.
Priekšnieces monologs
…Ko lai es par viņu pasaku? Dotības ir labas. Arī zināšanas ir. Ja šīm zināšanām pieliktu klāt kaut nedaudz darba mīlestības – varētu sanākt tīri laba darbiniece. Bet, diemžēl, mana padotā ir liela sliņķe. Visiem spēkiem cenšos viņu audzināt – bet nav nekāda rezultāta. Kamēr viņu kārtīgi nenolamāsi, tikmēr viņa sēdēs un dzers tēju. Viņa var aizmirst izpildīt svarīgu uzdevumu, sajaukt dokumentus … Vēl viņa mēdz pieļaut kļūdas, bet man pēc tam viss jālabo un jāpārtaisa.
Tiesa, kad tuvojas pasūtījuma nodošanas termiņš, viņa strādā dienu un nakti. Protams, viņa nogurst. Cik reizes es neesmu viņai stāstījusi, ka var no tā visa izvairīties, ja viņa racionāli izplānos visus darbu un ķersies klāt projekta izpildei jau no pirmās dienas. Nē, visi mani skaidrojumi, visi argumenti netiek sadzirdēti, bet viņa turpina stādāt kā iepriekš – lēcienveidīgi. Padomājiet tik, viņa domā, ka es pie tā visa esmu vainīga! Es, redziet, viņu nežēlīgi ekspluatēju. Vai tiešām viņa neredz, ka es strādāju „vaiga sviedros”?
Jā, naudas pagaidām nav pārāk daudz, bet, lai kaut ko nopelnītu, vairāk jāstrādā! Tas taču ir tik elementāri! Pieaudzis cilvēks, bet nesaprot tik vienkāršas lietas. Lai attaisnotu savu slinkošanu, viņa visu laiku sūdzas par sliktu pašsajūtu. Kam gan patiks šīs mūžīgās atrunas?! Labāk būtu nodarbojusies ar sportu, piekoptu veselīgu dzīvesveidu – tad nebūtu nekādu slimību.
…Ko? Man pašai vajadzētu sportot?… Nu, vai ziniet, man nav laika nodarboties ar sportu: esmu pārāk aizņemta. Man jārūpējas par savu darbu un es nevaru šo atbildību uzticēt nevienam citam. Es varu paļauties tikai uz sevi: paši redzat, ar ko man nākas strādāt!
Šādi „iekšējo sarunas biedru” strīdi ir samērā ierasta lieta. Nekad nav zināms, kas būs: vai Priekšniece-darboholiķe ņems virsroku un liks strādāt, vai arī slinkā Padotā darbiniece izsludinās streiku. Jebkurā gadījumā, cietīs tikai Jūsu organisms, jo viņš ir viens. Neko nepadarīsi, jāpaplašina štatu. Jādibina profesionālu organizāciju, lai varētu atrisināt visus darba strīdus. Jāuzaicina Psihologu, lai sarīko psiholoģiskās atslodzes seansu. Vēl nenāktu par sliktu aiziet pie ārsta: jāsaudzē veselību.
Bet, tiklīdz es iztēlojos šī „kolektīva” kopsapulci – tā uzreiz man zūd vēlēšanās veikt „kadru reformu”. Tāpēc, cienījamie topošie frīlanceri, izvēloties brīvību, atcerieties: ka pašam būt sev priekšniekam, tas nemaz nav tik viegli!
Foto:DXfoto.com,www.photoxpress.com
