Tajā brīdī, kad laimes pārņemta un starojoša saki savu JĀ, tev liekas, ka visa pasaule ir pie tavām kājām, ka laime sekos ik uz soļa un dzīve būs nebeidzams laimes piepildījums, īpaši, ja precēšanās notiek neilgi pēc iepazīšanās. Bet, ak, vai – skarbā realitāte ar vēl skarbāku ikdienu! Ko neteiksi, laime! Tā vien brīžiem gribas mest visu pa gaisu, triekt visus ratā, bet tā nedrīkst, jo esi piemērs saviem bērniem un kaimiņiem, un vīrs par tevi domā visu to labāko. Lai jau… bet, vai kāds var manī ielīst? Nē! Padzirdēju par šo iespēju veidot dienasgrāmatu, pavisam nejauši un nolēmu pieteikties! Man ir tik bagāta dzīve, kamdēļ par to nepastāstīt?
Precētas sievietes dienasgrāmata
Esmu precējusies jau 12 gadus un tikko veiksmīgi pārkāpusi savu trīsdesmitās dzimšanas dienas slieksni. Man ir dēls, meita un protams, vīrs. Apprecējos rozā briļļu dzīta 18 gadu vecumā un kopš tiem laikiem manos pienākumos ir būt par mammu un sievu. Nav man īsti darba pieredzes, vien tādi gadījuma darbiņi. Nevarētu gan teikt, ka esmu īpaši iespringusi, jo vīrs par visu spēj parūpēties. Nemēģināšu iedziļināties un stāstīt kā man šos 12 gadus ir gājis, tas tāpat ir skaidrs, ka visādi, bet es stāstīšu kā man iet tagad, jo pat reiz esmu pārkāpusi otro savas jaunības slieksni!
Mana ikdiena nebeidzami sastāv no blandīšanās apkārt – iepirkumi mājai, skolas, šis un tas, frizieris un vēl kaut kas un protams, šis tas ārpus mājas… jā, mana dienasgrāmata nebūt nebūs tām, kuru uzskati par laimīgu un pilnvērtīgu laulību iet tikai caur vīra gultu, nepieļaujot domu par laulības pārkāpšanu! Tad nu es sākšu ar to brīdi, kad sanāca spert šo soli. Biju ieslīgusi jau pamatīgā rutīnā un ikdiena mani beidza vai nost. No nepatikas pret apkārt notiekošo vai pareizāk sakot, nenotiekošo, nevēlējos arī iesaistīties ikdienas darbos. Nu kam tas viss? Nu ko tā tīrā māja dos? Ai, pie velna! Laiks doties un pierādīt sevi darba tirgū! Kā tad! Tā jau visi mani gaida ar atplestām rokām! Pie pirmā posma par darba pieredzi, saprotu, ka manas izredzes ir niecīgas un tas, ka esmu bezgala čakla un izdarīga, nevienu neinteresē! Labi, bet kafiju vārīt māku lieliski, tātad, laiks piestrādāt par sekretāri! Zinu, ka vīrs spļaus zaļas ugunis, jo viņš, strādājot vadošā amatā nevēlēsies, ka esmu sekretāre, vēl trakāk, viņš par visām varām mani mēģina ievilkt pie sevis, bet es negribu! Jau vakari liekas par garu – kur tad nu vēl kopā visu dienu! Es būšu neatkarīga! Cik nu tas ir iespējams ar manu nekādu darba pieredzi! Pārlasot sludinājumus, redzu „meklēju privāto sekretāri!” Ai… kāpēc ir piebilde „privāto”? Ar ko tā atšķiras no parastas?
Pajautāju draudzenei, bet šī smējās kā traka un teica, ka lai pat nemēģinu, jo nekas cits ārpus TĀ tur netikšot prasīts. Ko gan es, precēta iesākšu? Es precētā? Ko es iesākšu? Likās uzsprāgšu no dusmām un visa sev piemītošā spīta pēc iešu un paskatīšos! Vai tiešām es precētā esmu norakstīta? Nevienam neteikusi ne vārda, devos izlūkos. Pēc minētās adreses nonāku pieklājīgā biroja mājā, atrodu nepieciešamās durvis, dodos iekšā. Pretī man vērās divas pārspīlēti krāsotas acis. Pilnīgi noteikti viņai ir mākslīgās skropstas! Kuņģis sagriežas. Varbūt tiešām man te nav ko darīt? Krāsotās acis mani nopēta un laipni apvaicājas, ko es vēlos? Pasakot, kāpēc šurp nākusi, saņemu vēl kritiskāku vērtējumu un krāsotās acis tiek apvienotas ar žilbinošiem, pērļu baltiem zobiem. Nu tā! Jāņem kājas pār plecu un jālaižas. Ko gan es, gandrīz trīsdesmit gadīgā, bez mākslīgām skropstām un Holivudas zobiem, te daru? Krāsotās acis paceļ klausuli un diezgan mākslīgā balsī paziņo, ka esmu ieradusies es, kas pretendē uzprivātās sekretāres vietu. Mana sirds dauzās un mēģinu saprast, cik muļķīgi tagad būtu mukt, tagad, kamēr vēl nav iznācis neviens un mani redzējis, protams, izņemot šo, kaslaikam bija privātā sekretāre. Vai varbūt ne? Kas zina?
Kamēr es minstinos un domāju paveras blakus esošās durvis un manā priekšā nostājas viņš! Kamēr es cīnos ar elpas trūkumu un mēģinu izspiest no sevis smaidu, viņš jau ar rokas mājienu man ir norādījis, ka drīkstu ieiet. Ak, Dievs, ja jūs zināt, cik viņš bija pievilcīgs!! Likās, ka esmu pie zemes pielīmēta vai kājas tik smagas, ka nekustās. Saņemot visu savu drosmi dodos iekšā dziļi ieelpojot viņa fantastisko smaržu. Viss, es biju aizpeldējusi!
Miss Precētā_
Turpinājums sekos……
Raksts tapis sadarbībā ar sieviešu elektronisko žurnālu “Dīva“
