Mēs visi bieži vien nesakām to, ko domājam. Vai arī sakām to, ko nedomājam. Mēdz būt tā, ka Jūs vēlaties kaut ko pateikt cilvēkam – atbildēt uz parastu jautājumu vai pateikt to, ko sen jau vēlējāties teikt, – it kā jau viss ir izplānots un sagatavots, bet kad pienāk tas brīdis, kad jāsaka, tad aizmirstas vārdi, Tāpēc Jūs pasakāt pavisam kaut ko citu, pavisam negaidīti pat priekš sevis.
Vai arī rūpīgi plānojat atteikumu. Jūs pat sagatavojat atbilstošu runu. Bet pēdējā brīdī nespējat atteikt, tāpēc piekrītat.
Bet dažreiz ilgi un karstasinīgi kādam kaut ko stāsta, skaidrojat, bet tad pēkšņi apjaušat to, ka Jūs tā nemaz nedomājat…
Kāpēc tas notiek? Kas liek mums tā rīkoties? Neizlēmība, nedrošība, bailes, cenšanās pielāgoties situācijai?
Teikt to, ko domājam
Teikt to, kas ienāk prātā, – tā ir vienīgā jebkura cilvēka dabiska vēlme. Bet reālajā dzīvē pieaugušiem cilvēkiem bieži vien nav tādas iespējas. Jo pat tuvam cilvēkam ne vienmēr var pateikt visu, kas ienāks prātā.
Mazi bērni, kuri tikko sāk runāt, saka visu, ko domā. Tā viņi dara līdz tam brīdim, kamēr vecāki un citi pieaugušie neiemāca viņus slēpt savas domas. Ar laiku pati dzīve sāk mācīt, ka teikt visu, kas ienāk prātā, ne vienmēr ir ieteicams. Līdzīgi kā vecāki agrā bērnībā, dzīve var sodīt par tamlīdzīgām vaļībām.
Plusi un mīnusi
No vienas puses, tas ir pilnīgi saprotami: mēs izvairāmies no konfliktiem, saudzējam viegli ievainojamās apkārtējo dvēseles no pāri darījumiem, iedarbojamies nepieciešamajā veidā uz cilvēkiem (sakot to, ko viņi vēlas dzirdēt, nevis to, ko mēs gribējām pateikt), tādējādi glābjot sevi no iespējamiem sarežģījumiem un problēmām, vairāk vai mazāk veiksmīgi iekļaujoties sociuma kultūrā.
No otras puses, mūsu piespiedu nepatiesīgums noved pie vaļsirdības trūkuma pašiem pret sevi: mēs slēpjam paši no sevis personīgās vēlmes, viedokli, emocijas. Un bieži vien paši to nemaz neapzināmies. Bet pēc tam kļūstam neapmierināti ar dzīvi, sevi, un nespējam saprast: kas pie tā vainojams? Jo mums varētu šķist, ka mēs pilnībā atbilstam tiem veiksmīga cilvēka parametriem, kurus bieži vien uzspiež mūsu vecāki, sabiedrība, bet kuri pilnībā nesakrīt ar mūsu patiesajām vēlmēm.
Runāt vai klusēt?
Bieži vien mēs nesakām kaut ko, kaut gan mums ir savs viedoklis šajā jautājumā. Tāpēc mums nepieciešama neliela pauze, lai novērtētu un apdomātu kādu jautājumu. Bet dažreiz mēs vienkārši nespējam skaidri noformulēt to, ko vēlamies pateikt, un paņemam nelielu pārtraukumu. Vīriešiem vairāk raksturīgs iepriekš izplānot sakāmo, tāpēc viņi ļoti uzmanīgi izsaka savus spriedumus. Savukārt sievietes šajā jautājumā ir mazāk piesardzīgas.
Daudzas problēmas savstarpējās attiecībās rodas tādēļ, ka mēs nesakām to, ko domājam, un nedomājam to, ko sakām. Bieži vien mēs slēpjam no apkārtējiem savas domas un jūtas.
Neskatoties uz to, ģimenes psihologi neiesaka precētiem pāriem būt līdz galam atklātiem vienam pret otru. Bez šaubām, tieši uzticība ir jebkuru attiecību pamatā, tomēr, lai laulātie draugi būtu viens par otru pārliecināti, ne vienmēr jābūt 100% godīgiem. Atsevišķos gadījumos nežēlīga taisnība tikai sagrauj uzticēšanos, nevis saglabā to.
Piemēram, psihologi neiesaka precētiem pāriem apspriest bijušos mīļākos un nopratināt vienam otru. Savukārt noklusēt, ņemot vērā laulātā drauga jutīguma pakāpi, tieši pretēji, dažreiz pat ir ļoti ieteicami. Piemēram, greizsirdīgam cilvēkam nav obligāti jāzina par sava partnera attiecībām ar pretējo dzimumu. Tādās situācijās prātīgāk būtu censties visu noklusēt un nesākt visu sīki aprakstīt.
Savukārt jautājumā par laulāto pāru neuzticību psihologu viedokļi ir atšķirīgi. Viņi uzskata, ka labāk noklusēt, noslēpt taisnību. Bet citi uzskata, ka labāk pateikt patiesību: parasti laulāto draugu neuzticība rodas sakarā ar kaut kādām neatrisinātām problēmām, tāpēc atklāta saruna ar laulāto draugu var palīdzēt salikt visus punktus uz „i”.
Tomēr vienā jautājumā psihologu viedokļi sakrīt: vienmēr jāuzņemas atbildību gan par atklātību, gan arī par taisnības slēpšanu.
Atklāta runāšana
Visiem labi zināms sakāmvārds: „Kas skaidram cilvēkam padomā, tas pieaugušam cilvēkam uz mēles”. Iespējams, alkohols šķiet tik pievilcīgs (izņemot visu pārējo) tik lielam cilvēku skaitam tāpēc, ka tā atslābinošā un reibinošā iedarbība ļauj mums pateikt visu, kas mums ienāk prātā. Mēdz būt arī tā, ka no rīta mums ir ļoti neērti par iepriekšējā vakarā pateiktajiem vārdiem. Bet nepieciešamība pateikt visu, ko mēs domājam, liek mums atkal iedzert.
Savukārt, ja Jums pastāv iespēja brīvi teikt visu, kas ienāk prātā, tad mums ir arī tāda pat iespēja to neteikt. Labāk paklusēt. Jo klusēšana – tas ir ne tikai klusums, tā ir saziņas forma. Kādreiz ir vērts labāk paklusēt, lai pēc tam par to parunātu.
Kāpēc klusējam?
Domājam, ka daudziem šāda patieso domu slēpšana šķiet normāla lieta: viņi nevēlas aizskart cilvēku ar rupjiem vārdiem (kuri ienākuši tiem prātā), ļaunu joku vai pretēju viedokli. Bet kādos vēl gadījumos mēs klusējam vai arī nesakām to, ko domājam?
Cilvēki ļoti bieži nesaka to, ko domā. Un ir grūti pateikt, vai tas ir pozitīvs vai negatīvs solis. Jūs tikai stādieties priekšā uz brīdi to, ka rīt no rīta Jūs piecelsieties un sāksiet visiem pa labi un kreisi teikt tikai taisnību…Vēl jo vairāk, visi apkārtējie cilvēki Jums un arī viens otram teikts tikai taisnību. Kā beigsies šāda diena (ja vien līdz vakaram kāds nodzīvos)? Mēs dzīvojam sabiedrībā, nevis katrs pats par sevi, tāpēc mums jāievēro spēles noteikumi, jāpilda noteiktas prasības, kā arī mēs nedrīkstam izdabāt visām savām vēlmēm. Tāpēc bieži vien nākas izteikt savas domas izmainītā veidā, bet dažreiz pat slēpt.
Slēpt domas – nav tas pats, kas slēpt darbus. Kas tur slikts? Tas taču nenozīmē, ka Jūs kādam melojat (vīram, vecākiem, bērniem). Vēl jo vairāk tāpēc, ka domas var mainīties dažādu apstākļu, izlasīto grāmatu, noskatīto filmu, dažādu sarunu ietekmē, kā arī jebkuru citu iemeslu dēļ. Lai arī kādas domas nebūtu, tās nenodara nevienam neko ļaunu līdz brīdim, kamēr tas netiek īstenots dzīvē.
Cilvēki nesaka taisnību daudzās situācijās, piemēram:
1. Meli kā glābiņš
Lai netraumētu, piemēram, bērnu (ka viņš nav pārāk skaists, gudrs, talantīgs utt.). Tieši pretēji – jāslavē par katru sīkumu, jāmotivē, lai viņš censtos, attīstītos, nebaidītos, nevairotu sevī kompleksus utt.
2. Meli kā kompromiss
Kompromiss – lai izvairītos no apvainojumiem, skandāliem, nevajadzīgiem strīdiem, pārmetumiem utt. „Jā, dārgā, Tev ļoti piestāv šī sarkanā kleita”, „Dārgais, Tev taisnība, Tev mašīna ir vairāk vajadzīga, bet es tomēr nevaru nest ar rokām smagas somas ar produktiem”…
3. Pielāgošanās
Neapzināta uzvedība, lai gūtu labumu, pielabinātos. „Es ar lielāko prieku noskatīšos kopā ar Tevi šo filmu, man arī tā patīk. Bet pēc tam aiziesim uz restorānu?” – tas ir zināms manipulēšanas veids.
Ja cilvēki sen pazīst viens otru, zina viens otra vājās vietas – kompleksus, bailes utt., tad runāt atklāti – tas ir tāpat, kā mērķtiecīgi spiest uz sāpīgu varžaci. Tas ir psiholoģiskais terorisms, sadisms. Ja cilvēki ciena viens otru, viņi negribēs apzināti kaitēt viens otram, tātad, centīsies izvairīties un nogludināt visus asos stūrus. Proti, jāizvēlas – vai nepateikt visu līdz galam, vai noklusēt, vai arī neteikt to, ko domā. Tā ir apzināta izvēle – nenodarīt pāri. Pretējā gadījumā, attiecības var itin ātri izjukt (ja vien, protams, tas nav pāris – sadists-mazohists).
Pilnīga patiesība ir vajadzīga tikai tad, kad sarunas notiek par neitrālām tēmām, kuras neskar pārlieku jutīgas un kutelīgas tēmas, kā arī personīgi neskar nevienu sarunas biedru. Ja Jūs vēlaties pateikt sejā visu, ko domājat (par raksturu, uzvedību utt.) – tas var novest pie konflikta, kuru pēc tam būs kaut kā jāatrisina – parasti tamlīdzīgas vēlmes parādās sakrājušos apvainojumu vai neapmierinātības gadījumā.
Dzīve ir veiksmīga tad, ja cilvēki māk balansēt – kad atklātība ir politizēta, kad Jūs nebaidāties uzticēties (proti, pārliecināti, ka pēc tam par Jūsu atklātību neviens nepārmetīs). Tāpēc nav nepieciešams, lai cilvēkiem būtu tādas pat intereses, bet vajadzīgs, lai viņi Jūs saprastu. Piemēram, Jūs varat pateikt: „Tavs futbols nekam neder”, bet varat arī pasēdēt 20 minūtes kopā ar vīru pie televizora, izliekoties, ka Jums tas patīk, bet pēc tam piedāvāt viņam sarīkot „vakariņas sveču gaismā” un gūt baudu no gatavošanās procesa, bet pēc tam arī no paša pasākuma.
Foto:© .shock,www.photoxpress.com
